10. K. Untiņš. Etn IIl, 1893, 112. LP, VLl, I, 11, X, 2

Senajos laikos Dievs ar Velnu bijuši lieli draugi. Kādā jaukā pēcpusdienā tie izgājuši abi pastaigāties. Runājuši par šo, to, līdz Velns iejautājies, kā tas nākoties, ka šis varot darīt cilvēkiem vai diezin cik laba, bet šo kā lādot, tā lādot; bet Dievs, lai darot ko darīdams, arvienu tiekot slavēts, godāts. «Dari tikai labu vien, tad godās arī tevi!» Dievs atteicis. «Nu, nekad!» Velns strīdējies, «to varam tūlīt izmēģināt. Redz, tur gans gana lopus; aizej tu, paņem vienu no gana govim, ieguldi tīrelī, es atkal aiziešu izvilkšu to, tad dzirdēsim, ko gans teiks, kā viņš pateiksies par manu palīdzību.» Dievs arī paklausījis, paņēmis, ganam neredzot, vienu govi un ieguldījis muklājā. Bet gans ātri vien pamanījis iztrūkumu un, ieraudzījis govi iemukušu, izsaucies: «Nolādēts Velns, kas tevi tur iejāja!» Gans pūlējies jau nu gan izdabūt govi, bet velti, līdz pēdīgi gājis Velns palīgā. Tas saķēris govi aiz astes un izsviedis no tīreļa. Nu gans iesaucies it priecīgi : «Paldies mīļam Dieviņam, nu gotiņa ārā ! » «Nu, vai dzirdēji?» Velns uzsaucis Dievam, «tu darīji ]aunu, es labu - tev tā pateicība, man lāsti.» Te vēl nebijuši necik tālu pagājuši, kad sacēlies viesulis, kas gribējis apgāzt vienam saimniekam zirņu zārdu. Velns piesteidzies un atturējis zārdu, viesulis spējis tikai zirņus izplūkāt un sajaukt. Bet te uznācis arī saimnieks un iesaucies: «Vai tad Velns atkal sajaucis tos zirņus!» - «Nu, vai vēl neticēsi, ka varu darīt, cik Labi gribēdams, taču viss ļaunums uzkrauts man; lai darīja, kas darīja - Velns darīja.»

«Jā, kā lai tev pateicas, kā lai uzskata tavus darbus par labiem, kad tu pats esi launs - un ja tu kādreiz labu dari, tad dari tikai ļaunā nolūkā.»