13. V. Piģene Mārupes pag. Teikas par Dievu, 40, 51.

Vienā jaukā dienā Dievs ar Velnu gāja pastaigāties. Tie pļāpājuši šo un to. Te Velns iesaucies: «Kāpēc visi ir pret mani ļauni?» Lai viņš darot, vai cik labi, tie to vienmēr lādējot. Bet šis varot darīt, ko gribēdams, arvienu tiekot teikts un slavēts. Dievs teicis, lai šis darot tikai labu vien, tad arī šo nelādēšot. Velns tomēr teicis, ka viņš neticot, lai nākot izprovēt. Velns aizvedis Dievu pie ganāmā pulka un teicis: «Iegrūd tu tagad vienu govi purvā. Es izvilkšu laukā. Tad redzēsim, kuram gans pateiksies: tev vai man, un kuŗu lādēs: tevi vai mani.»: Dievs paklausīja, paņēma, ganam neredzot, vienu govi un iegrūda to muklājā. Gans, ieraudzījis vienu govi iztrūkstam, atstāja citas un skrēja meklēt lamādamies: «Sazin' nu, kur tas Velns to gotiņu aizjājis.» Ieraudzījis govi iemukušu, gans pūlējās to izvilkt un sauca: «Mīļo Dieviņ, nāc nu palīgos! Tas nelabais jau iejājis lopiņu dūkstī.» Velns teica: «Redzi nu!» Viņš piegāja, paķēra govi pie astes un izvilka no muklāja. Ganiņš bija priecīgs, salika rokas un teica: «Paldies, paldies Dieviņam. Bez tevis jau es gotiņu neizvilktu.» Nu Velns uzsauca Dievam: «Redzi nu! Vai es neteicu? Tu darīji ļaunu, bet tev pateicība, es labu, mani lādēja.»

Tie nebija necik tālu gājuši, kad sacēlās viesulis un gribēja aiznest āboliņa zārdu ezerā. Velns piesteidzās, saturēja zārdu Viesulis paspēja tikai to izārdīt. Pienāca saimnieks un pukojās, ka Velns atkal izārdījis āboliņu.

«Nu, vai es neteicu? Es varu darīt, vai cik labu un citi ļaunu, bet visu ļaunumu uzkraus man vienam,» teica Velns pavisam nobēdājies.

«Kā lai uzskata tavus darbus par labiem, ja pats esi ļauns un ļaunu dari vairāk, bet labu retu, retu reizi?» teica Dievs.

Un Velns saskaitās un teicās nekad labu vairs nedarīt. Un tā tas iet arvienu: kur tik tiek klāt, tur dara ļaunu.

Piezīme. Šādu teiku ir vēl piesūtījuši Folkloras krātuvei Fr. Krēsliņš Beļavas un Vecgulbenes pag, K. Actiņš Jaungulbenes pag. un B. Zariņa Lielvārdes pag. P. Š.