14. Burkinu Augusts Valmierā LP, III, 51, 28.

Reiz Velns nosaucis Dievu par ļaundari un pārmetis, ka viņš tik esot tas, kas sarīdot cilvēkus, lai turētu uz Velnu &127;aunu prātu. Dievs brīnījies par tādu valodu un atteicis: «Dari labu, tad neviens par tevi ļaunu nerunās. Un klausies, cilvēkus nekad neesmu rīdījis, tas nav tiesa; to tu esi izdomājis.»

«Labi, labi,» Velns iesaucies, «tu man tagadiņ sacīji, lai darot labu, tad neviens cilvēks par mani ļauna nerunāšot, bet es tev varu pierādīt, ka ir tad, ja es arī labu darītu, cilvēki runātu par mani tomēr launu.»

«Kā tu to pierādīsi?» Dievs prasījis.

«ltin viegli. Redzi, tur ēd zirgs; ienes tu zirgu purvā, es viņu iznesīšu, gan tad redzēsi, kā es pierādīšu.»

Dievs ienesis zirgu purvā. Atnācis arājs. Tas meklējis zirgu ilgu laiku. Beidzot tas ieraudzījis savu lopiņu purvā iestigušu. Arājs nospļāvies un iesaucies «Kad tevi nelaime! Kāds sasodīts Velns tur tevi ierāvis?»

Arājs vilcis zirgu laukā un lādējis un lādējis Velnu. Tomēr viens pats nevarējis zirga izdabūt. Viņš vēl nospļāvies otrreiz un gājis uz māju pēc palīgiem.

Pa to laiku Velns iznesis zirgu uz sausuma. Atnākuši palīgi. Bet līdz ko ieraudzījuši zirgu uz sausuma, visi vienā balsī iesaukušies: «Paldies Dievam! zirgs jau laukā. Nu mums nav jāmocās! »

«Nu,» Velns iesaucies, «vai tagad dzirdēji, ka cilvēks lād mani, vai vainīgs vai nevainīgs?»

«Dzirdēju gan, bet par to nemaz nav jābrīnās. Vilks tūliņ nav saucams par brāli, ja tas vienu dienu aitām secen pagājis.»