Nevien par latviešiem, bet arī par leišiem un senajiem prūšiem liecina chroniku ziņas, ka viņi pielūguši sauli un mēnesi. Tā arī par citām tautām mums netrūkst liecību, ka saule un mēness ir turēti par dievībām jeb dzīvām būtnēm. Tas pieder pie vecākiem cilvēces mītiem, ka Saule un Mēness bijuši kā vīrs un sieva un ka viņu bērni bijuši zvaigznes. Bet tā kā nu šādas ziņas nesaskanēja ar kristīgās ticības mācību, tad mācītāji tās allaž nosodīja un Saule ar Mēnesi nevarēja tik plašā apmērā iesakņoties tautas tradicijās, kā Debestēvs, Pērkons, Mājaskungs, Jumis, Laima un citas pagānu laiku dievības. Varbūt, ka arī pagānu laikos viņas tik bieži netika daudzinātas. Savā laikā arī zinātnieki, meklēdami visur tikai dvēseļu kultu, mazāk piegrieza vērību dabas parādībām, vērodami pie pēdējām samērā jaunāku laiku uzskatus. Līdz ar sauli, mēnesi un zvaigznēm pie debess spīdekļiem pieder arī vaŗavīksne, par kuru dažādu tautu mītos atrodam daudz prātojumu. Saule, Mēness un Vaŗavīksne ir nereti pieskaitīti arī pie tabu, ko nedrīkst piesaukt vārdā. Tādēļ arī dažās valodās šie jēdzieni ir zaudējuši savus senos nosaukumus, kutu vietā ar laiku ir iestājušies citi. Tāds tabu pie senajiem baltiem ir laikam bijusi vaŗavīksne, kādēļ arī šim vārdam, latviešu un leišu valodā, kā liekas, ir vēl galīgi nenoskaidrota etimoloģija. Visilgāki šie tabu uzskati ir uzglabājušies Latgalē kur arī jau vaŗavīksnes vārds ir aizmirsts un tās vietā runā par laumes jostu, dardedzi un citādi. Vaŗavīksni parasti tura par jaunu būtni, kas visu, kas vien gadās viņas tuvumā, uzrauj augšā. Pēc latviešu uzskatiem vaŗavīksne dzerot no zemes ūdeni, kas vēlāk atkal par lietu nonākot zemē. Lai gan baznīca debess parādību dievināšanu nosodīja, tomēr tautas tradicijās nav vēl galīgi izbeigušies senie mīti par Sauli, Mēnesi, Vaŗavīksni un zvaigznēm. Tādus mītus mēs sastopam ne tikai mūsu māņos un teikās, bet arī pasakās, kā jau redzam iepriekšējos sējumos.