2. J. Ozols Daugavas malā. Brīvzemnieka "Sborņik", 5, l. LP, Vll, Il, 54, 1b.

Vecumvecos laikos mīļā Saulīte apņēmusi spožo Mēnesi. Ilgi sadzīvojuši laimīgi, nešķiŗami: reizē gājuši gulēt, reizē cēlušies, piedzīvojuši arīdzen daudz bērnu: zvaigznes pie debesim. Bet te vienu jauku rītu Saulīte pamodusies apmanīs: vīra nav. Sāks uzlūkot šo, celdamās rītiem agrāki kā līdz šim, atron: Mēness neuzticams palicis, ielūkojis saules meitu, Ausekļa saderināto līgavu. (Citā variantā teikts, ka Mēness ielūkojis Austru). Sirds Saulītei iedegusies, kampusi asu zobenu, sakapājusi neuzticamo vīru gabalu gabalos. (Pēc cita varianta Saule sacirtusi neuzticāmo Mēnesi ar sudraba pātagu.) Tāpēc Mēness vēl tagad bieži vien parādās ne vis vesels, bet it kā pārcirsts. Tomēr no tā laika Mēness ir un paliek nebēdnis: ik vakaru, tikko sieva apgulusies, klusiņām ceļas augšā, iet mīļāko aplūkot. Saulīte turpretim aiz greizsirdības nopūlas savai meitai tuvumā palikt.