4. M. Starķis Lielvārdē. LP, V, 51, 8.

Vienreiz vecos laikos apgulās varena milzu čūska uz lielas krūšņas un drebēja no saltuma. Beidzot tā rājās Saulei: «Saule! visus tu sasildi, bet mani nē!»

Saule atteica: «pati esi pilna saltuma un tad tikai gaidi uz mani, lai es sildu kā mazu bērnu. Kas tev lika par tādu ledus gabalu būt?»

Čūska nejauki saskaitās par tiem vārdiem un tūliņ skrēja pie burvju vecākā Sauli apsūdzēt. Bet ceļā čūskai notika nelaime: ieraudzīja līķi vedam un nevarēja vairs ne no vietas pakustēt. Par laimi drīzi pēc tam nāca kāds cilvēks pretim. Nu čūska patika vaļām un aizsteidzās pie burvju vecākā, sacīdama: «Ņem savu kaŗa spēka un ej Sauli pārmācīt, jo viņa mani ienīdusi.»

Salasījās milzumis burvja, iesākdami ar Sauli kaŗu. Iesākumā Saulei klājās pagŗūti: burvji pārspēja; bet tad tā paaicināja Mēnesi palīgā. Mēness arī tūliņ posās. Izcēlās zīvs cīniņš: burvju rokas vicojās kā pātagas pa gaisu un burvju galvas šķīda uz visām pusēm. Saule ar Mēnesi bija uzvarējuši.

Bet projām ejot, Mēness par to labumu prasīja Saulei, lai atdodot savu meitu par sievu.

Piezīme. Kad čūska lien pār to ceļu, kur līķi ved, tad paliekot kā stabs un nevarot palīst. L. P. Talsu apg.