5. Ķ. Tarzieris Druvienā. Etn. I, 1891, 55. LP, Vll, II, 54, la.

Mēness sācis, pa naktim apkārt staigādams, pie meitām iet. Saule esot teikusi, lai viņš vairs tā nedarot; bet šis nelicis neko lāgā un tūliņ nākošu nakti atkal gājis. Saule saskaitusies un, zobenu paņēmusi, nocirtusi Mēnesim pus galvas nost. Mēness, tāds nesmuks pataisīts, sūdzējies raudādams savam draugam vilkam. Tas atriebdamies, aiz drauga aizgājis, gribējis Sauli aprīt. Jau pusē bijis aprijis, tad uznācis Pērkons. Tikko šis šo tālumā pamanījis, tad metis klūdzeņu klūdzeņiem projām, lai nenosper. Pēcāk esot ir Mēnesim, ir Saulei vātis sadzijušas.