14. J. Kemers Mēdzulā. Etn. IIl, 1893, 128. LP, VlI, Il,48,1a

Vecos laikos vienā mājā dzīvojusi ļoti skaista jaunava. Viņa gandrīz nevienam ceļa negriezusi - bijusi par daudz stūrgalvīga un vienmēr lepojusies ar savu daiļumu. Cik jaunekļu neņēmuši viņas dēļ galu: cits noslīcinājies, cits nokāries. Daudzi viņu bijuši iemīlējuši, bet ne pie viena tā negājusi - visus atraidījusi, domādama, ka šī varot vai pašus lielmaņus dabūt par brūtgāniem. Bet kas augstu kāpj - tas zemu krīt! Tā arī izdevās ar šo skaistuli. Reiz iznākusi no pirts, tā ņirgādamās pagriež pliko muguru mēnesim virsū un dzied: «Manas pašas muguriņa skaistāka par mēnestiņu!»

Dieviņš, tādus vārdus dzirdēdams, palika ļoti dusmīgs un uzlika bargu sodu skaistulei: uzrāva mēnesī, pieķēdēja tur mūžīgi, lai ikkatrs cilvēks, to redzēdams, bītos no pārliecīgas lepnības.