15. Ozols Saukā. LP, V, 110, 39, 2.

Reiz meitas mazgājušās pirtī. Pietrūcies auksta ūdens. Viena paķērusi spaņņus un tāpat plika aizskrējusi uz upīti pakal. Bijis jauks vakars. Meita par jokiem apdziedājusi Mēnesi: viņš esot gan balts un spožs, bet viņas vaigs - jā, pat gūžas - esot daudz daudz baltāks. Mēnesis par tiem vārdiem tā kā sadusmojies un tūdaļ uzvilcis meitu ar visiem spaņņiem un nestavu pie sevis.

Vēl šodien varot viņu ar nēšiem tur redzēt, ja labi ieskatoties. Citas meitas ļoti sabijušās par tādu notikumu un no tās reizes nekad vairs negājušas plikas no pirts ārā.

Un tā tas līdz šai dienai meitām par ieradumu esot palicis: nerādīties plikām.