16. Ozols Saukā. LP, V, 110, 39, I.

Bijis brīnum jauks vakars. Tai vakarā viena ciema meita ezerā peldējusi. Viņa bijusi ļoti dievbijīga un gluži nevainīga. Peldējusi - te uz reizi - nezin kā Mēnesis pamanījis daiļo meitu tur ezerā. Tūliņ izlīdis debess malā un steidzies, cik ātri vien varēdams uz augšu un tikai nolūkojies uz meitas daiļumu Necik ilgi: jau Mēnesis bijis viņu iemīlējis un tūliņ uzaicinājis pie sevis. Meita labprāt gājusi arī. Nu dzīvojusi tur augšā vienos priekos, vienā laimē. Tikai par vienu lietu sirds sāpējusi: viņa labprāt būtu izstāstījusi tādu laimi arī citām meitām, jeb aicinājusi kādu sev biedros; bet tas nebijis iespējams, tādēļ ka nevienas meitas ne iedomāties atrast; kas tikumos viņai līdzinātos: daža gan būtu turpat, bet kāds mazs grēks tomēr pielipis.

To redzēdama; tā sērās aizsegusi savu vaigu ar priekšautu un raudājusi rūgtas asaras. Mēnesim tas nepaticis, tas viņu mierinājis: «Gan jau, gan jau kāda gadīsies - neraudi!»

Nu meita atkal atklājusi vaigu un skatījusies no jauna, vai kādu biedreni nepamanīs; bet kas tev dos? - raudājusi atkaļ. Mēnesis atkal mierinājis: «Gan jau, gan jau kāda gadīsies - neraudi ! »

Un tā tas atkārtojas vēl šodien: drīzi viņa vaigu atsedz, drīzi aizsedz.