23. V Zacharska no M. Freimanes Makašānu pag.

Dzeivuoja vīns vacs vecs; pi juo beja vysaida monta un vysa kuo; bet vīna beja jam nalaime, ka jis beja vīns pats, jam nabeja ar kū porunuot un padalīt savu nalobū dūmu. Vecs kotru dīnu staiguoju uz baznīcu un lyudzja Dīvu, jis beja cīši lobs cylvāks un vysi jū mīļuoja. Senejūs laikūs zīmas beja cīši soltas un naktis tymsas. Itys vecs sēd pie golda un lyudz Dīvu un dzierd. ka .nazkur raud bārns. Jis attaisja durovas un verās: stuov mozs puika un prosuos pi juo gulēt. Vecs īlaidja puiku ustobā un suoka vaicuot, nu kurīnes jis ir. Puika izstuostīja, ka jū izdzyna nu sātas pamuote par tū, ka jis vysod kū narunoj smejas. Vecs pajēmja itū puiku pi sevis un suoka jū audzēt, kai sovu bārnu Puika dzeivoj pi veča un aug kai duorza pučīte na pa dīnom, bet pa stundem. Vecs verās uz puikas un prīcuojas. Kad puika kur nabejs skrīn, juo matiņi kai saulīte speid. Vecs cīši mīļuoja puiku un puika beja tik smuks un lobs, ka taida ūtra pasaulī nav. Tai guoja laiks. Vīnā godā beja cīši lels bods, daudz ļaužu myra zemē, jo nabeja kuo ēst. Puika vysu itū zynuoja un kad vecs jam devja kū aiznesi cytim ļaudim, jis vysod izdarēja. Vecs, cik pi juo beja bagatības, vysu izdevja ubogim un bēdīgim ļaudim, bet golu golā paši palyka bez maizes. Puika verās, ka jūs aptvēŗa taida bāda: nav kuo pašim ēst un īdūt cytim. Suoka puika dūmuot, kai dabuot ēst dēļ sevis un paleidzēt cytim. Kad puika itū dūmuoja, atīt vīna vaca buobiņa un prosa nu juo ēst kuo nabejs. Puika jai atbild: «Nav pi manis nikuo, kai tik krakls mugurā!» - «Nu, tūlaik nūgrīz nu golvas sovus zalta motus un es nu jūs izausšu drēbi!» runoj vecuo buobiņa. Puika pyrmū reizi sovā dzeivē rauduoja ar osorom un pajēmis nazi, apgrīzja savus smukūs zalta motus un padevja jūs vacai buobiņai, runuodams: «Pajem un ej ar Dīvu!» Vacuo buobiņa suoka prasīt, kab jei varātu tī puikas ustobā izaust. Puika arī atļuovja. Buobiņa par ielu breinumu izaudja lelu zalta pologu un pascēja puikai īsateit tymā pologā. Puika tai izdarīja. Īraudzēja vacais vecs puiku zalta pologā un pasacīja: «Svētēju tevi, dēliņ, lai myužīga smīšona tovā vaigā palīk! Tu noktis ceļaveirs un vuords tovs ir Mēness!» Puika vysu acīs suoka celtīs uz dabasim un vys beja prīcīgs un smējās. Kad itys puika īguoja dabasūs, nu tuo laika mes radzam, ka jis nu dabasim uz myusim verās un smejās un tai speid kai mēness.