24. Jūlius Egle Gulbenē.

Vecie teic: varavīksne dzeŗot kā kāds zvērs pie upes jeb ezera. Kad labi sadzērusies, tad līstot lietus. Reiz gans ganījis pie upes. Sākusi vaŗavīksne no tās upes dzert, te par nelaimi, pašā tanī Brīdī viena govs arī piegājusi pie upes dzert. Vaŗavīksne, stipri ūdeni iekšā vilkdama, iedzērusi govi līdz. Pēc laiciņa lietus sācis stipri līt un līdz ar lietu arī govs kauli nokrituši zemē - govs gaļu vaŗavīksne bijusi apēdusi.

Piezīme. Šīs teikas motīvs ir sastopams arī XlI sēj., 19. n-ra, 3. pasakā (226. l. p.). P. Š.