Pērkonu ir visas tautas turējušas par dzīvu garu un, zināms, arī baidījušās no viņa. Tādēļ varam domāt, ka tāpat Pērkonu kā dievību, kā arī viņa nosaukumu mēs būsim mantojuši jau no indoeiropiešu pirmtautas. Valodniecībā, cik man zināms. pastāv trīs svarīgākās etimoloģijas, kas lūko izskaidrot pērkona vārda izcelšanos, bet šādas dažādības dēļ pilnas drošības mums tomēr nav. To ievērojot, man šķiet; nevaram gluži ignorēt vēl nesen aizmirsto veco hipotezi, ka šo vārdu indoeiropieši būtu aizņēmušies no semītiem. Aizņemto vārdu jau viegli varēja tautas etimoloģija ņemt savā varā. Vismaz ar vārda etimoloģiju vien mēs netiekam skaidrībā, kādu nozīmi senie indoeiropieši ir piešķīruši Pērkonam. Pērkona rūcienus viegli varēja pielīdzināt bargiem bārieniem un viņa zibeņus sodam. Pirmatnes cilvēki tomēr nebija tādi pesimisti, kas sevi turētu par noziedzniekiem, kas visi būtu pelnījuši rājienus un sodus. Tādēļ gan par sodāmiem turēja jaunos garus, neizņemot arī miroņus, kas pēc tautas domām staigājuši vēl zemes virsū un nesuši nelaimi dzīviem cilvēkiem. Bet nu ļaudis arī sen būs novērojuši, ka pēc pērkona lietus visi augi atspirgst un sāk labāki augt. Tādēļ pērkonu varēja noturēt arī par auglības veicinātāju. Varētu būt, ka šādu Pērkonu jau būtu pielūgusi indoeiropiešu pirmtauta, lai arī nav mums nekādu visai senu liecību par šādu Pērkona kulta nozīmi. Nav mums tomēr šaubu par to, ka tā uz Pērkonu ir skatījušies nevien senie balti, bet arī slāvi  un ģermāņi (Handworterbuch des d. Aberglaubens, II, 318-9). Bet neviena senā tauta, arī senos slavus neizņemot (skat. turpat pie Gruševska, I, 390-1), nav Pērkonu itin droši turējuši par savu augstāko Dievu. Arī pie ķīniešiem pērkona dievs stāv apakš debess dieva jeb Debestēva. Ja grieķu Zeus un romiešu Jūpiters ir valdījuši arī par pērkonu, tad tā ir minēto dievu parastā varas paplašināšana. Tā arī latvieši jau diezgan sen ir domājuši, ka Dievs vada pērkonu, bet tautas dziesmas vēl stingri šķir Dievu no Pērkona, kas ir zemāks par Dievu. Tās ir no slavu tautām pārnestas ziņas - varbūt ara slavu mītus pārprotot - ka pie baltiem Pērkons bijis augstākais dievs. Seno latviešu Pērkons, kā jau teikts ir vajājis ļaunos garus, to starpā arī velnus un staigājošos miroņus. Nav taisnība, ka Pērkons esot taisni Jodu vajājis. Jods (der schwarze Mann) nav īsti šķiŗams no kristīgās ticības velna un ir ieviesies pēdējā vietā (sal. leišu vēlinas, velnias, no vēlē, velis), nevis otrādi, jo leišu valodā juodas ir tikai īpašības vārds melns. Pie kuršiem jods launā gara nozīmē varēja ieviesties arī priekš kristīgās ticības, bet daudz Vidzemes apgabalos un laikam arī Latgalē, viņš ir vēl līdz šim palicis svešs