5. Ziediņš Rembatē. No «Dienas Lapas»

Reiz divi puiši aruši zemi netālu no Lielvārdes muižas Viens bijis mudīgs, otrs slinks. Mudīgais savu zemes gabalu ātri uzaris un licies gulēt. Kamēr slinkais puisis vēl aris, sacēlušies biezi padebeši un sev par lieliem brīnumiem ieraudzījis gaisā aizjūgu, baltiem zirgiem aizjūgtu. Ratos iekšā sēdējis sirms vecis ar garu bārdu un garu pātagu rokā. Kā vēlāk pazinis, tas bijis pats Pērkona tēvs. Pērkons pārbraucis abiem arājiem pāri, bet pēc īsa laiciņa atgriezies atpakaļ un sitis krusteniski ar savu pātagu uz gulētāju. Tūlīt nospīdējis zibens un gulētājs bijis beigts.

Tā zibens tik esot pātagas sitiens.

Piezīme. Tas gulētājs gan būs bijis Velns. Esmu dzirdējis vairāk teiku, kur Velns gulēdams, liek sevi sargāt no Pērkona, bet Pērkonam parasti izdodas to nospert. To ievērojot, daudz šādu teiku neesmu še uzņēmis. P. Š.