8. Skolnieks J. Pusturs Eglūnā. N. Rancāna kr.

Viens puika pēc mātes nāves, kad tēvs apprecēja citu sievu, aizbēga uz mežu un apmaldījās. Viņš tur staigā līdz vakaram, bet neatrod vairs meža malu. Puika iet, iet pa mežu un satiek nelabo. Nelabais saka, lai šis nākot pie viņa par kalpu. Puika arī nevarēja neko citu darīt un gāja pie nelabā par kalpu, bet novilka savas drēbes un atstāja. uz celma. Kad jau bija tur kādi trīs gadi nodzīvojis, tad nelabais saka uz puiku: «Tu še sēdi un skaties, kad tik Pērkons rūc, tad cel mani augšā!» Puika sēd, sēd - skatās: nāk mākonis un pa priekšu tam ar baltu zirgu jāj viens vīrs un māj šim ar roku, lai atiet nost. Kā tik puika atiet nost, tā Pērkons speŗ un nospeŗ nelabo. Nu puika aiziet mierīgi projām, atrod savas drēbes un nonāk laimīgi sava tēva mājā.

Piezīme. Teika ir pārrakstīta rakstu valodā. P. Š.