9. Zundulis. LP, VI, 449, 6.

Reiz pats Jods gribējis Daugavā visus laiviniekus izpostīt: viņš apsēdies Daugavā uz viena akmens un kuŗš laivinieks nu garām būtu braucis, to būtu izputinājis. Tad Pērkons melnā mākonī sadomājis Jodam uzbrukt; bet šis - tiklīdz Pērkonu pamanījis - laikā pazudis viļņos. Tā tas vairāk reizu atkārtojies. Te vienu dienu Pērkons sagudrojis citādi nēģelim piekļūt: viņš nogājis pie viena Daugavas laivinieka un pierunājis to, lai novestu viņu līdz tam un tam akmenim. Laivinieks mierā. Abi nu iesēdušies laivā un braukuši. Piebraukuši Joda akmenim tuvāk, te Pērkons piepēši spēris ar milnu tā Jodam, ka šis kaukdams novēlies no akmens un iekritis Daugavas dziļumos. Krītot Jodam vēl bija palicis uz akmens zelta gredzens. Šo gredzenu Pērkons atdevis laiviniekam par atmaksu, ka viņu vizinājis.

Piezīme. Teikas fābula liekas gluži pareiza, bet uzrakstītājs ir to izpušķojis un Jodu ar milnu gan laikam ielicis Velna vietā. (Sal. paskaidrojumu ievada 131. 1. p.). P. Š.