11. Marija Žeijere Lubānā. A. Aizsila kr.

Vecos labos laikos šinī apgabalā dzīvojis reiz ļoti pārticis vecis, ko saukuši par Gausu tēvu. Viņš katram, cik varēdams, izpalīdzējis un nekad neprasījis: «Kad tu man atdosi?» Reiz šinī apgabalā uznākuši bada gadi, visi žēlojušies: «Kur mēs ņemsim maizi, ko ēdīsim?» Gausu tēvam bijušas pilnas klētis ar labību. Visi nākuši un lūguši, lai dodot labību un viņš arī devis, cik tik katram vajadzējis. Kamēr bijuši bada gadi, visi zinājuši labo Gausu tēvu atrast, bet drīz atnākuši labi gadi un neviens vairs neatminējies, ka tikai Gausu tēvs viņus izglābis no bada nāves. Bet tad vienreiz [audis tikuši labi pārmācīti.

Bijis pats vasaras vidus, lauki stāvējuši kuplu kuplie, te uz vienu reizi izcēlies pērkona negaiss ar krusu un nositis visiem labības laukus, ka ne asniņš dzīvs nepalicis. Bet kā par brīnumiem, kā pērkons nācis pret Gausu tēva māju, tā uzreiz stipra balss no mākoņiem saukusi uz zemi: «Pie Gausu tēva mājas spundi uz augšu un tālāk vairs ne!»

Tūliņ negaiss sagriezies sāņus un tanī vietā neaizticis ne zālītes galiņa.

Tā nu nepateicīgie ļaudis bija pārmācīti, bet nu atkal viņiem bija jāgriežas pie Gausu tēva pēc palīdzības. Arī šoreiz Gausu tēvs ar lielāko prieku viņiem izpalīdzējis.