12. T. Kārlkluvalks Vecmīlgrāvi. LP, Vll; Il, 34, 11, 1.

Trīs vīri gāja pa mežu: viens bija mūzikants, otrs Pērkons, trešais Vējš. Viņi gāja pa mežu, sāka runāties un sacīja: «Uztaisīsim māju!» Vējš nu mežā lauza kokus, Pērkons spēra kokus turp, kur to māju gribēja taisīt. Pērkons atspēra šurp, mūzikants atkal būvēja. Kad māju bija uzcēluši, aptaisīja sētu apkārt, sēja pupas, zirņus, kāļus, rāceņus. Viņiem bija jāiet katram savu nakti sargāt.

Papriekšu gāja Pērkons. Gāja Pērkons - ārdījās kā traks; mūzikants un Vējš tikai gulēja istabā. Pērkons sargāja, sargāja, te ieraudzīja vienu bābu ar dzelzs pātagu un vāģiem. Bāba zaga rāceņus. Pērkons sacīja: «Vai tu, bāba; gribi pa aci?» Bāba paķēra pātagu un nu Pērkonam deva, kamēr tas bija beigts. Bāba paņēma Pērkonu pie kājām, ielika vāģos - ieveda mežu un tur nometa.

Nāca otra nakts, nu bija jāiet Vējam sargāt. Vējš gāja, mūzikants gulēja mierā. Vējš ieraudzīja bābu ar vāģiem un dzelzs pātagu. Bāba nāca sētā un ņēma kāļus. Vējš sacīja: «Ja tu ņemsi, dabūsi pa aci!»

Bāba paķēra dzelzs pātagu un, kā lika Vējam pa galvu, tā uz reizi Vējš bija pagalam. Bāba paņēma Vēju un iestiepa mežā.

Nāca trešā nakts. Nu gāja mūzikants. Viņš paņēma vijoli un sāka jauki spēlēt. Bāba pienāca pie mūzikanta, sacīdama: «Iemāci man spēlēt!»

Mūzikants Sacīja: «Kāpēc ne?»

Viņš paņēma cirvi, iecirta vienā baļķī un sacīja: «Bāzi tur pirkstus iekšā, vajaga pirkstiem uzmanīgiem būt!»

Bāba iebāza pirktus iekša, mūzikants uzlika ķīli virsū un cirta ar cirvi - bāba bija beigta. Mūzikants dzīvoja visu mūžu labi. Kad viņš nomira, tad māja uzskrēja ar visu mirušo saimnieku gaisā.