Jau visagrāk uzrakstītās tautas dziesmās ir sastopami Vēja - māte, Vējš kā dievība un Vēja - dēli. Tā kā visas šīs mītiskās būtnes mēs atrodam arī citās tautas tradicijās, tad nav mums ne mazāko šaubu, ka minētās būtnes pieder pie īstās latviešu mītoloģijas. Varam arī viegli iedomāties, ka Vējam ar Vēja - māti bija dēli. Šo trijādo dievību vietā pie leišiem ir sastopams tikai Vējopatis, tādēļ gan pie latviešiem šie mīti būs tālāku attīstījušies. Pēc Dieva - dēlu, Pērkona - dēlu un Mēness - dēlu parauga varēja rasties Vēja - dēli, kamēr Ūdens - mātei, Meža - mātei un Lauka - mātei blakus varēja ieviesties arī Vēja - māte, kas tagad tautas tradicijās stipri vien ir ierobežojusi Vēju un Vēja - dēlus. Ja arī teikās un pasakās ir biežāki runa par Vēju, nekā par Vēja - māti, tad tā ir jaunāku laiku ietekme. Ja romantiskajos dievu laikos Brīvzemniekam (sakāmi vārdi 1362) ir piesūtīts izteikums: «Tu Vēja dievu pliķē», tad tāds piemērs gan nebūs nopietni ņemams. Vēja dievs te gluži vienkārši būs ielikts vēja vietā, jo izteikums: «Tu vēju pliķē» daudz labāki izteic neiespējamību, kā liecina arī vecs &127;tendera izteikums: «Vēju ar dūri sist». Vēja dieva pliķēšana turpretim ir divdomīga un var nozīmēt arī nebēdību jeb pārgalvību. Turklāt vēja dievs latvieša ausīs var izklausīties arī kā joku vārds, jo tas stāvētu blakus vēja grābeklim, vēja pastalai, vēja zaķim un citiem līdzīgiem joku nosaukumiem. Līdz ar vēja dievībām diezgan bieži daudzina arī personificētu aukstumu, kas tāpat līdzinās dievībai. Viņu mēdz saukt arī par Salu un Lausku. Tālu izplatījies ir izteiciens: «Lausks met cirvīšus,» ko gan nevarēsim izskaidrot par vienkāršu dzejisku fantaziju. Bet ar to tomēr nav teikts, ka Lausks būtu itin drošs seno latviešu aizvēstures dievs.