5. Saldmiersbalss, 1887. g. 18. n-rs. LP, Vll, Il, 54, 1, 9.

Saltums un Vējš reiz saķildojušies: kuŗš no abiem stiprāks? Te zemniekam gadījās gaŗām iet, tas uzsauca: «Dievs, palīdz!» Nu abi vēl vairāk ķildojās, viens saka: dievpalīgs dots viņam, otrs, ka viņam. Lai ķildu izšķirtu, viņi vaicāja zemniekam: kuŗam esot devis dievpalīgu? Esot Vējam devis. «Re!» Vējš saka uz saltumu, «re, ka man deva dievpalīgu un tāpēc arī esmu stiprāks par tevi.» Saltums nu bija ļoti pikts uz zemnieku, uzsūtīja zemnieka miežu laukam stipras salnas. Zemnieks bēdājās, staigādams gar sējumu: cerības uz labu pļauju bija pagalam. Bet Vējš mierināja, lai nebēdājoties, būšot viss labi. Silts dienvidus vējš pūta pār zemnieka druvu, aprasināja to ar siltu lietutiņu un pēc neilga laika mieži izauga kā elkšņi. Bet Saltums nelikās mierā: novēlēja zemniekam no druvas tik vien pūru miežu izkult, cik vezumu ievedis. Tad Vējš piedeva zemniekam padomu, lai taisot mazus ratiņus, lai vedot ar tiem miežus, iznākšot vairāk vezumu. Zemnieks klausīja Vēja padomam un palika par bagātu zemturi; bet Saltums atzina, ka nespēcīgāks par Vēju.