6. Skolnieks Bluzņins Preiļu pag.

Īt vīns cylvāks pa ceļu. Soltums ir lels. Cylvāks jau tai i treis. Soltums apsamat par puiku, aizskrīn cylvākam prīškā i vaicoj: «Voi solts, dzjadzīt?» - «Ka jū lyga parautu, tū soltumu!» soka cylvāks. «Jau mani drabuļi tai i jam, bet jis vys nasamitej!» Soltumam tys nepateik, jis sadūmoj tū cylvāku sasaļdēt: saspīž tai, ka ņaukš vīn. Pats skrīn cylvākam prīškā un vēl vaicoj: "Voi solts,dzjadzīt?" - "Ka jis leidz reitam nūsabeigt!» soka cylvāks. «Taida nažēlīga spārdīšona!» Ceļa mola, pa kuru cylvāks guoja, beja Soltuma sāta. Cylvāks, nikuo nazynuodams, īit lyugt nakts muoju. Soltums tik pasasmej vīn, bet īlaiž gulēt. Labi. Apgulst. Naktī cylvāks ceļas un izīt uorā naapsaviļcīs. Soltums tyulīt jam un aizsaun durovas. Cylvāks plēšas, plēšas, bet Soltums nalaiž īškā. Tūlaik jis līn Soltuma klāvā. Tur Soltumam bejs divpadsmit vušku. Cylvāks tuos apsyt un apsakruovīs puorguļ leidz reitam. Reitā atīt uz Soltuma ustubu, pajam drēbes un īt tuoļuok. Soltums breinuojās. kai jis pusplyks tik soltā par nakti nasasola. Jis apsamat par puiku un otkon aizskrīn cylvākam prīškā un vaicoj: «Voi solts, dzjadzīt?» - «Jā, solts gon,» soka cylvāks. «Kur es šū nakt gulēju, tur tam saimiņīkam divpadsmit vušku sasola.» Soltums sasabeist un skrīn mudruok uz sātu. Verās: patīš, vysas vuškas nadzeivasl Sasalušas, jis dūmoj. Leidz vokoram Soltuma jau ni vēsts, jau meikstūne. Tai cylvāks nūgeoja dzeivs uz sātu.