7. V. Barkovskis Latgalē.

Tai beja cytu reiz, kab i itū reiz. Reizi dzeivuoja veceits i veceitja. Jim beja daudz bārnu. Vīnu reizi veceits pierti izkurinuojs, nūguoja pārtūs. Tikkū veceits suoka pjārtīs, tja-kur bejis nabejis - i lauskys kluot ir suoka dauzjāt ap pakšim. Veceits nūsaklausējs suoka klīgt, lai nasyt. Par nagaru laiku otkon suoka lauskys spuordīt ap vysim pakšim. Veceits soka: "Kuo tja dauzīs? Nabyus lobi! ka jimšu slūtu i nūēsšu ar atskamini, to tu man zynuosi.» Lauskys vys nazaklausa. Veceits cītja, cītja, un kai jau laidjās pakaļā dzeitīs pēc lauska. Dzonuojuos, dzonuojuos, cikom sagyun gon Nu i suoc jāst, ar slūtu syt, syt, cikom jam lauskys suoc lyugtīs. Bet veceits naklausa, vys syt. Lauskys jam pavysam suoc cīši lyugtīs: «Nasit maņa, as vaira nikod nasadauzēšu. Ka tu mani palaissi, to as tjav īdūšu taidys dziernaviņas: kai apgrīzsi, tai i blīns.» Nu lobi, veceits palaiž. Lauskys tyuleņ atdūd dziernaviņas i pats aizskrīn pa ceļu. Veceits, nūguojis iz sātu, nastuosta nikuo par dziernaviņom. Reitā pīsacēls, nūzamozguojs, nūskaitējs puotorus, apsādinoj bārnus pi golda i pats sāstās nu i grīž dziernaviņas. Reizi apgrīž i bļīns, reizi apgrīž i bļīns. Tai jis pīgrīž pylnu goldu bļīnu. Nu bārni ād vīn, ād vīn. Dreiži bērni i paād. Nū tuos reizis veceišam bļīnu beja vysod gona i ar blīnim vysus sovus gostus un rodus paba ruoja.