2. N O. Jaunpiebalgā. «Balsī», 1887., 43. LP, VII, I, 363, 2.

Še atstāstu, ko man kāds g. v. tēvs stāstīja - viņš to atkal dzirdējis savās jaunības dienās no veciem cilvēkiem. Kāpuru kalna ezera ziemeļa stūra galā reiz atradusies pirmā Jaun - Piebalgas draudzes baznīca, Mārijas baznīca. Šo baznīcu ļaudis turējuši par ļoti svētu. Tai arī bijis tāds brīnuma spēks: ja kāds solījies un taisījies nākošā svētdienā iet uz baznīcu, bet neaizgājis, tad palicis slims un ātrāk netapis vesels, kamēr izpildījis savu solījumu. Baznīcu nodedzinājuši kareivji krievu - zviedru kaŗā. Par šādu nedarbu kara vīri tūlīt nosodīti: viņi visi saskrējuši ar savām kaŗa lietām ezerā: Daži lietas esot redzējuši ezera dibenā.

No tā brīža, kamēr baznīcas nav, mūsu apgabalā vairs neesot tik lielu lopu kā senāk. Tomēr ik gadus Mārijas uzņ. diena ļaudis sapulcējušies pie Kāpuru kalna ezera. Vēl priekš 40 gadiem sanākuši ļaudis tūkstošiem, bet pēdējā laikā sapulcējušies jo gadu, jo mazāk. Taču pat vēl mūsu dienās Skrāģu krogā, kas tikai pusversti tālu no vecās sapulces vietas, sanāk Mārijas uzņ. dienas vakarā apkārtējie kaimiņi un pavada kopā to vakaru jautri. Ja vaicā, kādēļ nākot, tad atbild: «Tas jau tēvu tēvu ieradums.»