8. R. P. «Balss» 1884, 7. LP, VII, I, 361, 2.

Tumšā birzī, Ilmjervas muižas robežās - Ancenes draudzē, izceļas avots, kas plūdina savus ūdeņus pa Vēandas upi tālāk. Jau senatnē (audis esot turējuši šo upi par svētu un neviena roka nedrīkstējusi aizkart ošus upes krastos, nedz noplūkt kādu lapiņu, ja negribēja iekaitināt dievus. Svētās upes slava bija pār gājusi no igauņiem arī uz latviešiem. Igauņi sauc šo upi par Piihajogi un latvieši par Svēto upi. Ļaudis ticēja, ka upē mājojot dievs, kas varot uzsūtīt sausu un slapju laiku, dot auglīgus un bada gadus, vai arī uzlaist ļaudim gŗūtas sērgas, kālab nedrīkstot iekaitināt šo upes garu - tas jāuzturot ar upuŗiem pie laba prāta. Ja ļaudis gribēja, lai lietus lītu, tad upes dievam ziedoja, iemezdami upē dažas dāvānas; bet ja gribēja sausu laiku, tad upi un avotu vajadzēja iztīrīt no dūņām un gružiem. Kas upmalē no svētājiem kokiem nolauza zaru, tas nomira.