11. N. Rancāns no A. Bauliņas Domopoles pag.

Dzeivuoja vīns meža sorgs. Pi juo beja divi meitas. Jaunuokuo meita beja smukuoka kai vacuokuo. Dzeivuoja juo bēdīgi ar tāvu natuol nu meža mozā ustabiņā. Ļaužu juos nikod naredzēja un kad īraudzēja cylvāku, tyuleņ nūsaglobuoja mežā, kab napasaruodīt. Vīnu reizi mežā divi muosas staiguoja lasīdamas ūgas. Vacuokuo muosa gribēja dzert, daīt jei pi vīna ezeriņa un suok dzert yudeni. Tymā laikā, kad jei dzēra, izguoja nu yudeņa puiss, satvēŗa jū un nūnesa zem yudeņa sovā ķēnestī. Sēd muosa pi yudeņa veira un prosa, kab jis atlaistu jū uz sovu mozū uzstabiņu. Bet yudeņa veirs suoka prasīt jū palikt un kab jei ītu pi juo par sīvu. «Na!» - runoj meita, - «jo tu gribi, kab es byutu par tovu sīvu, tad īsim dzeivuat uz zemes.» Bet yudeņa veirs navarēja dzeivuot uz zemes. Palaidja yudeņa veirs vacuokū muosu uz zemes. Atīt muosa pi sovas jaunuokuos muosas un stuosta muosai, kas ar jū nūsatyka, kad jei staiguoja dzert un kai jei beja pi yudeņa veira. Jaunuokajai muosai gribēja arī redzēt tū yudeņa veiru. Nūīt juos ar muosu uz tū ezeriņu, kur muosa dzēra yudeni. Gaida, kad īzīs tys yudeņa veirs, bet navar sagaidīt. Sasadusmuoja vacuokuo muosa, pajēmja akmeni un svīdja ezerā, runuodama: «Kuo tad tu, valns vacais, naej?» Tymā laikā izīt nu yudeņa tys pats veirs ar puorsystu aci, nu kuras tak asnis. Jis satvēra obadivējas muosas un nūnesja uz sovu yudeņa ķēnesti. Jaunuokuo muosa suoka prasīt, kab jū atlaistu uz sovu ustabiņu dzeivuot ar sovu tāvu, bet yudeņa veirs runuoja tai: «Jo vacuokuo muosa paliks pi manis par sīvu, tūlaik es atlaisšu tevi dzeivuot uz zemes.» Tai vacuokuo muosa beja ar mīru palikt pi yudeņa veira par sīvu, bet jaunuokū muosu palaidja uz zemes. Tai jaunuokuo muosa tagad dzeivoi sovā ustabiņā pi sova vacuo tāva, bet vacuokuo muosa izguoja pi yudeņa veira un tagad dzeivoj yudeņa ķēnestī.