12. V. Filšs no 77 g. v. A Gaidula Ozolmuižas pag. Latvju Kultūras kr.

Vīnā kēnestē dzeivuoja ļūti styprs kēninš, kuram beja vīnīga meita Muora. Meita beja ļūti smuka, bet pi veira kēniņš nagribēja juos atdūt. Meitai vīns kēniņa dāls jūtu patyka, bet kēniņš nabeja ar mīru ari jam atdūt sovu meitu. Meita skumīga staiguoja pa ustobu un rauduoja. Kaidu reizi jei sadūmuoja aizbraukt pasūvyzynuot pa jyuru sovā zalta laivā. Laivu dzyna engeļi ar zalta ierkļim. Muorai motūs beja sasprausti zalta grebeņi (ķemmes). Kad Muora drusku pīsalīcja, jai izkrita nu motim grebeņs un īkrita yudenī. Jei aizsyutīja engeļus pasacīt tāvam, bet paša par šū laiku īkrita jyurā. Kad tāvs atbraucja un suoka meklēt, Muoras vairuok nikur nabeja. Tūlaik tāvs aizslēdzja jvuru un atslāgu poglobuoja zam bārza saknem, teikdams: «Kas jū dabuos, tam byus muna meita par sīvu!» Tys kēniņa dāls, kurs mīluoja Muoru, atnuocja pi jyuras un suoka lyugt un saukt Muoru. Pēc kaida laika Muora pasaruodīja un teicja jam: «Ja gribi manis, tūlaik nuoc pi manis jyurā!» Kēniņa dāls beja ar mīru. Muora pasacīja, kur ir poglobuota atslāga. Kēniņa dāls attaisīja jyuru un aizguoja pi Muoras dzeivuotu. Tur jī palyka: obi par jyuras valdinīkim, un dzeivoj leidz šai dīnai jūti laimīgi.

Piezīme. Stipri romantiskā satura dēļ šī teika nevar būt visai veca un pareizi atstāstīta. P. Š.