13. Skolnieks J. Kļava Nīcā. K. Lielozola kr.

Upes krastmalā sēdēja bērnu pulciņš, kas, atpūzdamies no skriešanas, stāstīja pasakas. «Lūk, tur pa pļavu skraida mazs zirdzīns!» viens bērns izsaucas. Bērni satek pie zirdzīna un sāk ar to jokoties. Bet lopīns bija ļoti lēns, ļāva sev uzkāpt mugurā un drošākais puika bija drīz vien tam jau mugurā. Zirdzīns rikšoja pa pļavu un tad atkal apstājās. Pēdīgi bija sasēdušies visi deviņi puikas uz zirga muguras un, kā par brīnumu, tie atrada visi vietu uz mazā zirdzīna, to ar katru jaunu jājēju lopīns pastiepās garāks Visi bija sakāpuši mugurā, smējās un jokoja - zirdzīns gāja tieši uz upi. Tur nāca pretī vecā māte pie nūjas ar mazo meiteni Loti. Lote izbrīnījusies plaukšķināja rokas un sauca: «Kungs Jēzus, kas par gaŗu zirgu!» Uz joni zirgs bija projām un zēni visi sabira zālē. Upē atskanēja ņirgāšanās un ūdens meta viļņus. Vecā māte izrāja zēnus, kas savā trakumā bija sasēduši uz svešā zirga muguras un sacīja: «Zirgs bija ūdens jumprava, kuŗa jūs būtu ienesusi upē un visi būtu noslīkuši, kad Lote nebūtu piesaukusi Jēzus vārdu, kas aizdzen visus spokus projām.»