14. Z. Liepiņš Salacā.

Vienam nabadzīgam vecītim vienmēr bijis jāiet uz avotu pēc. ūdens, jo akas tuvumā nav bijis. Reiz vecītim piedzimis dēls. Vecītis nogājis pie avota, ezermalā, un bēdājies: «Ko lai es dodu dēlam ēst?» No ezera izlīdis gars un teicis: «Cik reizes tu smelsi ūdeni, tik tev būs krūzē naudas, bet par to tev ir jāatdod man savs dēls.» Vecītis ar mieru. Gars noteicis arī laiku, kad dēls atvedams. Noliktais laiks pienācis un tēvs vedis garam savu dēlu. Pa ceļam tie iegriezušies krogā, kur pašlaik bija apmetušies čigāni. Viens čigāns prasījis, kur šis to puiku vedot. Vecītis visu izstāstījis. Čigāns teicis, lai ņemot šo ar līdza pie ūdens gara. Vecītis ar mieru. Kad nu vecītis ar čigānu un dēlu bija nonākuši pie ezera, no tā izskrējis gars, saķēris čigānu un vilcis to ezerā. Čigānam ūdens sniedzies jau līdz krūtim, bet tas tomēr neteicis ne vārda. Pamazām gars vilcis čigānu arvien dziļāki ezerā un ūdens tam sniedzies jau līdz kaklam. Nu šis sācis bļaut un sist garu ar pātagu: «Dievs, Jēzu, stāvi man klāt, Dievs, Jēzu, stāvi man klāt!» Uzreiz gars pazudis un no tā laika vairs nav rādījies. Tēvs ar dēlu laimīgi gājuši mājā.