15. Āronu Matīss Bērzaunes Brencēnos. LP, Vl, 194, 19.

Bijusi meita, Nira vārdā. To iemīlējis viņas pašas brālis un gribējis precēt; arī vecāki bijuši tā ar mieru. Bet Nira nevarējusi un negribējusi pie brāļa iet; tādēļ aizgājusi ezera malā, noērbusies plika (tikai melnu zīdautiņu atstājusi gar kaklu) un ielēkusi ūdenī, dziedādama:

«lesaniru nirājos, iesalaižu ezerā;

Ni bāliņa sieva būšu,

Ni māmiņas vedekliņa!»

Bet Dievs Niru, tikumības dēļ, izglābis no nāves: pārvērtis par putnu niru (peldētāju putns).

Piezīme. Šis variants jau nodrukāts Baltijas Zemkopī, 1879, 13. Bet tur stāv, ka māsa ezera malā aptinusi ap kaklu baltu nēzdaudziņu un tad lēkusi ezerā, dziedādama: Iesaniru nirājos, iesalaidu ezerā. L. P.