1. N. Krimbergs, Rig. Tagebl., 1893, 165. F. Bienemann Livlāndisches Sagenbuch, 1897, 77, 94.

Vecos laikos auga uz viena kalna pie Gaujas, starp Cēsim un Valmieru ļoti liela liepa, kur vidzemnieki senāk nesa upuŗus Mežamātei. Viņa dzīvoja koka dobumā un bija skaista sieviete ar kupliem gaišiem matiem un greznās drēbēs tērpusies. Tikai retis kādam izdevās viņu redzēt, jo cilvēkiem viņa retis rādījās. Katru dienu ap pusnakti visi meža zvēri un putni sapulcējās pie lielās liepas, kur Mežamāte viņiem uzdeva dienas darbu un slinkajiem un nepaklausīgajiem uzlika sodu. Kad mednieks gāja uz medībām, tad viņam vispirms bija jānes upuris Mežamātei un jālūdz, lai labi izdotos. Labu cilvēku upuri viņa uzņēma žēlīgi, paklausīja viņu lūgumu un piešķīra tiem labas medības ar zaķiem, stirnām un citiem zvēriem. Ļaunu cilvēku upurus viņa nepieņēma; tādi varēja klejot pa mežu, cik gribēja, bet neatrada nekādu zvēru. Ja viņi arī beidzot kādu zvēru ieraudzīja un uz to šāva, tad tas tomēr nekad nekrita. Kamēr ļaudis nesa Mežamātei upurus, medniekiem nekad netrūka medījuma un zvēri nepostīja laužu īpašumu. Vēlāku laudis tomēr nocirta svēto liepu un gribēja tai vietā celt baznīcu. Bet baznīcas celšana vilkās ļoti ilgi, jo zvēri un putni visādi kavēja to darbu. Beidzot darbs tomēr bija pabeigts; tad naktī izcēlās liela šņākšana un rūkšana. Ļaudis nu skrēja uz to kalnu, .bet ko viņi tur ieraudzīja? Bija sanākuši lieli bari zvēru un putnu un taisījās baznīcu nopostīt. Ļaudis gan lūkoja zvērus un putnus aizbaidīt, bet viņiem tas neizdevās. Īsā laikā mūri bija pazuduši un baznīcas vietā atradās tikai drupu kaudze. Kad baznīca bija izpostīta, tad Mežamāte ar zvēriem un putniem aizgāja uz citu tālu vietu; bet pie Gaujas ielejas ļaudim nu nāca vilki un lāči, kas tiem padarīja lielu postu. No tā laika Mežamāte vairs nav nevienam rādījusies.

Piezīme. Šī teika ir bez šaubām izpušķota, bet nevar tomēr sacīt, ka viņa būtu tīšām izdomāta. Krēsliņu Jānis (Teikas iz Malienas, II, 18) ir šo teiku pārcēlis uz Domopoles pagastu Latgalē. To pašu ir uzņēmis arī Lerchis-Puškaitis savā krājumā (VlI, I, 335, 3). Gluži tādu pašu teiku ir vēl uzrakstījis skolnieks Fr. Ozoliņš Asūnes pagastā. P. Š.