3. No Brīvzemnieka krājuma Dzērvē. GP, VIl, I, 334, 1.

Dzērves pagastā pie Apriķu robežām ir jauka birzs ar avotu. Šo birzi

sauc par Ilmadi. Vecos laikos, kad vēl grāmatas bijušas baltiem vārdiem, melnām lapām, tad daži dzērvenieki šai birzī mēdza sapulcēties un ar gariem sarunāties. Šos vīnus un šās sievas, kas tur toreiz Ilmades birzī pulcējušies, neviens pats nedrīkstējis aizkart ne vārdiem, ne darbiem, citādi Ilmades gari aizkārējiem uzsūtījuši likstas jeb visvisādi biedinājuši un mocījuši. Ja kāds nezinot jeb necienīgi iekūlies Ilmades birzī, tas ar pilnu prātu vairs mājā neatgriezies: gari tam atriebušies. Tā reizi viens saimnieka dēls, lopus ganīdams Ilmades tuvumā, neko nebēdādams bija nolicies gaŗšļaukus un aizmidzis, lai lopi iet, kur grib. Te par nelaimi lopi, bez pierauga būdami. izklīduši un dažs iekūlies Ilmades birzī, tur zāli noēzdams. Par to gari aplam sapiktojušies. Kad nu gans atmodies, lopus meklējis, tad gari to maldinājuši krustiem šķērsām pa neizprotamām tekām Ilmades birzī. Lopus viņš tur gan dzirdējis maujam, bet redzēt neviena lopa neredzējis. Beidzot dzirdējis ratus rībam, pulksteņus zvanam. Piebraucis viens kungs karītē, ar četri melniem zirgiem un skarbi aicinājis zēnu blakām; bet zēns ne jā, ne nē neatteikdams, laidis ļekas vaļām, no birzs laukā. Otrā dienā zēnu atraduši uz lielceļa guļam un tas bijis palicis muļķa prātā. Tā Ilmades gari atriebušies.

Piezīme. Še gan laikam arī ir atmiņa par Mežamāti, lai gan ir runa par gariem. Turpat blakus Lerchis-Puškaitis ir ievietojis teiku no Cīravas, laikam gan M. Freimanes uzrakstītu, kur tiek minēta Cerumāte Man nav izdevies saklaušināt pie Cīravniekiem kādu Cerumāti, kādēļ šai teikai nevar uzticēties. Skat. Ievads, 130. 1. p. Tāpat nevarām ticēt Šterna uzrakstītai teikai (Pagalms, 1881. 23. LP, Vll, I, 357, 5), kur «Pērkons» aizstāv divas seno latviešu «priesterienes», kas mitušas «svētā birzi» P. Š.