4. E. Krastiņš Varenbrokā. Folkloras krātuvē.

Viens puisis gribējis iemācīties ermoņikas spēlēt. Sadomāja, aizgāja pie meža gara. Mežā iznāca pretim vecs vecītis. Viņš vecītim prasīja, lai iemāca ermoņikas spēlēt. Vecītis atbildēja: «Labi. Bet tu visu mūžu nevarēsi citu darīt, kā tikai ermoņikas spēlēt.» Pēc divām stundām, jau samācījies krietni vien spēlēt. Nu viņš gribējis no vecīša projām iet, bet vecītis viņu saucis atpakaļ. «Ko tu man dosi par mācīšanu? Tu jau nu par divām stundām iemācījies spēlēt.»

«Ko tu prasi?»

«Kad es notupšos četrrāpus, tad sper man ar lielu spēku celi pakaļā!» Vecītis notupstas četrrāpus zemē. Spēlnieks tik tikko pieduras vecītim ar celi. Par to vecītis sadusmojas: «Es tev iemācīju tik ātri spēlēt, bet tu man nevari ne pakaļā iespert.»

Nu spēlnieks spēra no visa spēka, ka vecītis uz vietas pārvērtās par akmeni. Spēlmaņa kāja tik stipri atsitās pret akmeni, ka palika stīva. Nu viņam visu, mūžu bija jāstaigā apkārt ermoņikas spēlējot, jo cita darba vairs nespēja strādāt.