10. J. Atteka no A. Poles Nīcā.

Viena saimniece gājusi uz kaimiņiem pļāvējus meklēt, pagājusies kādu gabalu, viņa redz: tā kā iet balts cilvēks, bet paiet gabaliņu un krīt, paiet un krīt. Šī sabīstas un nu mūk, cik vien var, atpakaļ. Bet bail arī bijis mājā iet bez nekā, jo nākošā dienā ir viss sataisīts, kā iet pļavā pļaut. Tad sieva no pakaļas sākusi saukt, lai pagaidot. Šī nu no balsa pazinusi tā kā pazīstamu sievieti un gaidījsi arī. Baltā sieva nu teikusi, ka gribējusi iet vienā namelī tur izbaidīt cilvēkus. Nu gājušas abas: viena baidīt, otra pļāvējus meklēt. Saimniece bungā pie loga, lai dabūtu tos vīrus, bet iekšā pamana, ka aiz loga ir atkal baltā sieva, kas jau vairāk vakarus esot baidījusi cilvēkus. Kamēr šī nu iet iekšā pļāvējus prasīt, tā baitā sieva projām un nu paliek šī pati par vainīgo. Vīri soloties iet pie tiesas, ka nevienu vakaru neļaunot gulēt; šij nu paliek bail, ka neiet slikti, bet nevar ieteikt, ka viņa nevainīga. Tad teikusi, ka viņa nākusi tikai pļāvējus meklēt un baltā sieva pašu arī nobaidījusi. Tad klausījuši arī. Dabūjusi pļāvējus, saimniece gājusi atkal mājā.