Uguns - māte.
l. Naudižnieks Naudītē, «Balsī», 1888. g. nr. 40. LP, Vll, I 333, 12.
Ļaudis teiksmo, ka naudižnieku Skaparu mežsarga mežā vietu vietām esot ugunsceļi. Pēc saules norietēšanas varot zināt, kur tāds ceļš atrodoties, jo tad tajā vietā karsta versme nākot pretim. Uguns ceļš arī atrodoties pie Naudižnieku Dēlu ezera. Uz ugunsceļa cilvēks nevarot ne gulēt, nedz ēku celt. Pie Maz-Braņķu rijas arī esot ugunsceļš: tur, nezin, cik gadu atpakaļ cēluši jaunu riju. Vecs ubags, gaŗām iedams, teicis uz strādniekiem: «Velti jūsu pūles! šī vietiņa pieder Uguns māmiņai!» Un tā arī bijis: tikko pirmo seru iesēruši un krāsni aizkūruši, te rija uz reizi viscauri sākusi degt un nodegusi līdz pamatam.
Mūsu veči tic vēl tagad, ka ugunsceļā nevarot celt ēkas, jo tur tās nodegot; arī gulēt tur nevarot pieguļā, jo tad cilvēku samocot un samaitājot.
Piezīme. (Pēc Latviešu Avīzēm 1835. g. gāj) Esot mežā daudz tādu koku, ko par ugunskokiem sauc Jāsargās tādus koku par baļķiem ņemt, jo tādiem kokiem esot savs laiks, kad viņi paši no sevis sākot degt un tad varot visu ēku aizdedzināt. Šiem ugunskokiem esot 2 serdes. L. P