3. Krēsliņu Jānis Alsviķu pag. «Teikas iz Malienas»; II, 39.

Večos laikos, kad vēl krama uguni vecie Malienas latvieši nepazina, viņi uguni sargāja rūpīgi kā dārgāko mantu, kvēlošas ogles ar pelniem apbērdami. Kā uguns dievu un apsargātāju viņi godāja katla kāsi. Tādēļ arī uguns tikai tur dega, kur kāsim cienību parādīja. Namā, pēc uguns iedami, laudis dziedāja:

«Namiņš kūp,

Namiņš kūp,

Kas namiņu kūpina?

- Kāsīts tup namiņā,

-Guni tur rociņā.

Kur guntiņu tad dabūtu,

Ja kāsīts nesargātu?

Labrīt, kāsīt'!

Labrīt, kāsīt'!»

Katrs, kas namā iegāja, pielika roku pie kāsīša un sacīja: «Labrīt, kāsīt'! labrīt!» Un kad bija uguni dabūjis, tad atkal: «Paldies, kāsīt', paldies!» Ja kāds rokas nepielika un kāsim labas dienas un paldies nesacīja, tas uguni nedabūja. Bet uguns dievs atriebās pārkāpējam, niknu vājību piesūtīdams, tā ka dažu reizi pat jāmirst bija.

Viena tāda uguns dieva svētnīca bija Zeltiņa muižas Vilku ciemā. Tur viena saimnieka namā bija vecs, vecs satrupējis, nokvēpis un sagruzdējis katla kāsis. Ļaudis kāsi godāja un katru rītu to dziedādami sveica. Tādēļ uguns pavardā nekad netrūka, bet ir no citiem ciemiem pēc uguns nāca. Bet kad vecie iedzīvotāji izmira, jaunie vairs nemācēja dieva godināt, tad uguns izdzisa un vairs nedega. Saimnieks lika veco namu noplēst un kāsi nosvieda sētmalā. Bet nu pats saimnieks palika vājš, ka vai mirt gribēja: vēdera sāpes dega briesmīgi kā ugunī. Gan atveda Kalna riju Līzi, gan Puntužu Ilzi. Šīs nu gan laitīja, ka laitīja (braucīja), ir lika, lika skriemeļa podiņu, bet kā labāki nepalika, tā nepalika. Te vienu dienu Lejas riju Andrs, pieguļā jādams, ierauga sētmalā ko spīdam. Jāj vērtos - izbijies ierauga mazu, mazu, vecu vīriņu, līku muguru, sirmu bārdu, melnu muti un sarkanām acim. Šis, lūpas sašķiebis, Andram dūri rāda. Andrs no bailēm nokrīt no zirga, skrien elsdams, pūzdams uz istabu un stāsta citiem, ko redzējis. Visi iet vērtos, bet neredz ne uguns, ne vecā vīriņa; tikai tai vietā atrodas vecais kāsis. Nu tikai Puntužu Ilzei iekrīt prātā, ka, laikam, dieviņu aizkaitinājis. Ņem, nes kāsi namā un pakar virs porta. Un, redzi, rītā saimnieks vesels kā rutks un uguns deg, ka dūmi vien griežas.

Piezīme. Ir pareizi, ka kāsis būs ticis cienīts, bet ka kāsis būtu par Uguns dievu saukts, tas ir tīšs sagrozījums. P. Š.