Mājas jeb pavarda dievs ir pasaulē visplašāki pazīstamā dievība, kuŗas kults pie latviešiem ir uzglabājies gandrīz līdz pat mūsu dienām. Latvieši to saukuši par Mājas - kungu un domājuši, ka tas mītot vai nu istabā, rijā, pirtī jeb klētī, vai arī pie kāda liela akmens, akmeņu krāsmatas, vai kāda lielā kokā, sevišķi, ja pēdējais bijis ar cauru izpuvušu vidu. Ja Mājas - kungs mitis ārpus mājas, tad viņa dzīvojamā vieta turēta par svētu: neviens tur nedrīkstējis staigāt, plūkt zāli jeb raut kādu zariņu. Divreiz gadā parasti šim dievam nesti ziedi, visvairāk Jurģa un Miķeļa dienā. Bez tam no visiem jauniem ēdieniem Mājas - kungam bijuši jāpasniedz pirmie kumosi. Par to viņš gādāja, lai lopi labi izdotos un arī, lai būtu laba lauku raža. Kas Mājas - kungam nenesis ziedu, vai arī to kā apvainojis, tam viņš uzsūtījis kādu gŗūtu slimību, vai arī nāvi. Dažreiz tikai pie lopiem notikusi kāda nelaime, vai arī uz laukiem bijusi neraža. Mājas dieva kults nav tomēr uzglabājies tīrā veidā un bieži vien ir samaisījies ar citu dievību kultu. Visvairāk Mājas - kungs ir tuvojies pūķim jeb velnam, kas droši vien ir noticis zem kristīgas ticības ietekmes. Ap Valmieru, kā Hūpelis raksta (Tapographische Nachrichten, IV, 1789, 382), Mājas kungs ir pielīdzināts Zemes - mātei (Erdgottin), kuras kults tur ne ar ko īsti neatšķiras no Mājas - kunga kulta. No šās Zemesmātes, šo to pārprotot, ir radies mūsu teikās minētais Zemes dievs. Tā ka Mājas - kungam nesti ziedi arī pie kokiem, tad viņš ir tuvojies arī Meža - mātei ar koku kultu. No visām šādām ziņām nu redzam, ka mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem, ja mēs vēl pēc mūsu laiku tradicijām gribam attēlot latviešu pagānu laiku pavarda dievu, sevišķi vēl sekojot vienpusīgām un novecojušām mītoloģijas teorijām.

Lai gan Mājas - kungs mūsu senčiem bijis plašāki un labāki: pazīstams nekā citi dievi, tomēr tautas dziesmās neesmu atradis itin nekādu ziņu par minēto dievu. Tā ka latvieši domājuši, ka Mājas - kungs dzīvo turpat viņu mājā, jeb arī mājas tuvumā, tad viņi laikam būs baidījušies daudzināt viņa vārdu un tādā ziņā it ka viņu apvainot. Pat «Mājas - kungs» nevar būt visai vecs nosaukums, jo māja līdz ar muižu, riju, vagāru, sulaini, puisi un citiem senās saimniecības termiņiem ir aizņemti no lībiešu valodas. Šos jaunos vārdus latvieši nav vis tieši no lībiešiem aizņēmušies, bet gan vācu kungi ir tos pārnesuši no lībiešiem pie latviešiem. Kungs atkal Dieva nozīmē ir tikai vēl kristīgas ticības jēdziens. Mājas dieva vārds arī tādēļ nevarēja pie mums nodibināties, ka viņš bieži vien ir atkarīgs no pašas dzīves vietas nosaukuma un latviešu valodā nometņu (ciems, sādža, sala, sēta, māja) un dzīvojamo ēku (nams, pirts, rija, istaba) vārdi ir samērā bieži mainījušies. Teiku stāstītāji un arī uzrakstītāji nu gribēja ziņot, kam īsti šie ziedi jeb upuri tikuši nesti, bet kādu drošu liecību viņiem nebija. Tā nu sākās prātošana un vērošana par Dievu, dieviņiem, bogiem, elkiem, gariem u. t. pr. Zinātnē šādus nosaukumus nevaram uzskatīt par drošām liecībām no tēvu-tēvu valodas.

Mājas - kungam ir tomēr divi veci un droši nosaukumi arī no seniem laikiem un tādi ir Cēlis un Bēlis. Cēlis ir arī vecs mājas vārds un Bēlim līdzīgs nosaukums ir vēl igauņu Pell. Igauņu pazīstamais zinātnieks Lorics (O. Loorits) domā, ka pēdējais esot nācis no bībeles Baala jeb Bēla. Man tomēr neliekas, ka abas tautas, latvieši un igauņi, būtu šo vārdu ņēmuši no bībeles un turklāt otrā, mazāk parastā formā. Te gan būs jāmeklē kāda cita etimoloģija. Mums gan ir aizņemts, kā redzēsim, arī bībeles Dagons, bet šai gadījumā es vēroju tīšu sagrozījumu.

Pēc satura teikas par Mājas - kungu ir ļoti vienmulīgas, kādēļ teiku pētītājs varētu iztikt ar nedaudz piemēriem; bet tā ka še ir jāizšķir ļoti svarīgs jautājums mītoloģijā, tad esmu uzņēmis visus manā rīcībā esošos materiālus, atmetot tomēr dažus tīšām sagrozītos piemērus. Še krīt mums svarā arī gluži vienkārši variantu daudzums pats par sevi.