l. Ērģemē mācītājs Pauls Carlblom uzr. laikrakstā «Inland» nr. 39, 1836. g. zem virsraksta «Pagānu ziedojumi Ērģemes draudzē, Vidzemē 19. gadu simt.» Skat. Zariņu Kārla Rakstu krājumā 1898. g. un Baltijas Vēstnesī 1872. g. I.P, VIl, I, 343, 12.

Šā gada (1836. 13. maijā) es (mācītājs) uzņēmu, Ērģemes baznīcas aizbildņiem pavadot, savu pirmo, lielāko krusta karu pret «mājas kungiem», kas pie šā novada latviešiem pa daļai vēl lielā godā stāv, un kuriem tie divreiz gadā, pa sv. Jurģiem un sv. Miķeļiem, nakts tumšumā ziedus pasniedz. Šos mājas kungus par launiem gariem turēdami, tie grib ziedodami ar tiem izlīdzināties un sev nekaitīgus darīt. Ceļš pa draudzi mūs veda vispirms pa 14 Ērģemes pils pagasta mājām. Vienā nebija saimnieka mājā, un saimniece, pamanījusi mācītāju ar baznīcas aizbildņiem tuvojamies, bēdza mežā un viņas bērns palīda kliegdams, brēkdams zem klēts. Veca sieva, kas vienīgi bija mājā atrodama, veda mūs smagi nopūzdamās un vaimanādama uz to vietu, kas «mājas kungam» bija svēta. Šī bija ietaisīta dārza sētmalā un vecām ecēšām apsegta; asinis, putnu spalvas un kauli, veci un jauni naudas gabali, veci vērdiņi, sarkanas vilnas dzija - šie ziedi virs mājas dieva ziedakļa - deva mums skaidri noģist, ka sv. Jurģa naktī bija šeitan «mājas kungiem» ziedojuši un gaili kāvuši. Citās Ērģemes pils mājās gan atradām ziedošanu jau atmestu, bet ziedojamās vietas vēl nebija aiztiktas, jo neviens neuzdrīkstējās viņas izpostīt. Tās atradās pa daļai zem sirmiem kokiem aiz dārza sētas, bet arī tīruma vidū. Saimnieku lielākā daļa nebija manai pavēlei pretim - kokus nocirt, svētas vietas uzart un dārzam .jeb tīrumam piešķirt, bet viens turpretim palika pie tam, ka nebūšot, bīstamo vietu uzardams, savu zirgu dzīvības briesmām atdot, lai es tam darītu, ko darīdams. Vienā ziedojamā vietā atradām starp augšam minētiem ziediem arī maizes kukuli, ko pagājušā gadā pa sv. Miķeļiem bija mājas dievam pasnieguši, kas pavisam brīnišķīgi; jo pēc tautas māņu ticības ir mājas dieva pienākums rūpēties par dārziem, dārzu augļiem, par cilvēku un mājas kustoņu veselību, kādēļ tad tam arī tikai no dārza augļiem un mājas kustoņiem kautko pasniedz, bet ne vis no druvu augļiem, kuras Dieva kopšanai bija atdotas. Zirņus un pupas «mājas kungs» nemīļo; turpretim tam sv. Jurģa; naktī arī kāpostu sēklas izber, tādēļ ka tas kāpostu augšanu veicinot. Bet arī putraimi pie ziedu dāvanām pieder. Daži kauj gaili un ziedo «mājas kungam» tikai asinis, kaulus, spalvas, citi turpretim aprok gaili dzīvu zemē. No Ērģemes pils robežām es ņēmu savu ceļu pa 13 Turnavas pagasta mājām, arī tur «mājas kungus» uzmeklēt un ziedojamās vietas iznīcināt. Mani pavadīja Turnavas muižas īpašnieks, ritmeisters A. fon Vrangels un šejienes baznīcas aizbildņi. Sešās mājās atradām ziedošanu vēl pilnos ziedos, citās bija viņa jau atmesta, no dažiem saimniekiem gan tikai pagājušā rudenī, bet no citiem jau kopš ilgāka laika un proti, vienkārt tādēļ - tā viņi sacīja - ka tie no tādas ziedošanas nekādas svētības neesot manījuši; otrkārt tādēļ, ka es to ciest negribējis. Bet ziedokļu vietas bija visas vēl neaiztiktas un atradās pa daļai iekšpus dārza sētas ar stipru žogu ieslēgtas, pa daļai gan tīrumu vidū, bet kokiem apaugušas, pa daļai atkal aplokos, pļavmalās, daudzkārt tikai no kaudzē sakrautiem akmeņiem pazīstamas. Ziedu dāvanas bija gandrīz tās pašas, kādas augšā pieminēju. Pēc pabeigta gājiena, vēlu vakarā māja pārnācis un no zemes izraktos naudas gabalus pārskaitīdams, atradu, ka biju vairāk nekā divus rubļus labā, vēl derīgā vaŗa naudā - vecos vērdiņus nerēķinot - savā kabatā salasījis. Arī dalderi tādās ziedojamās vietās esot atrasti; un savos vēlākos pārlūkojumos es arī sīku sudraba naudu atradu. Šinī gājienā, pilnā sirdsēstu, kur man vienmēr savas draudzes locekļu garīgais posts pie sirds ķērās, mani daudz vietās atspirdzināja ļautiņu redzams prieks, ka esmu atnācis un ka viņi gatavi ziedojamās vietas izpostīt... Viena ziedojamā vieta bija gluži apaugusi ne zars nebija nocirsts. zāle nebija nekad &127;pļauta - un kad mājas saimnieks mums &127;gribēja to rādīt, tad nejaudājām ne no vienas puses tai piekļūt. Uzaicināts caur biezajiem koku zariem teku izcirst, saimnieks man atsacīja, ka tam priekš šā darba dūšas trūkstot, un pasniedza man cirvi. Kad biju ar to kādus zarus nocirtis, tad paņēma tas cirvi atpakaļ un cirta nu dūšīgi vien. Saimniece, ko turp atsaucu, lai tā ar pašas acim pārliecinātos, ka te nebūt nav ko bīties, tuvojās pilna baiļu, lēniem soļiem un izsaucās pēdīgi: «Tie jau dieva koki un dieva zeme tur skatāma!» Lai gan šī vieta tikai kādus 100 solus no istaba&127; attālu, tad tomēr viņu kājas tur vēl nekad nebija minušas. Un jautājot, kādēļ tie tik ilgi savu dievekļu kalpošanu man slēpuši, tie aizbildinājās, ka neesot zinājuši, ka es viņus spēšot no tiem atsvabināt. Bet dzirdēdams, ka es jau sen būtu Jēzus vārdā viņu velnus aizdzinis, kad tikai nebūtu to tīšām man slēpis, saimnieks iesāka ar redzamu dūšu ziedojamās vietas izpostīšanas darbu. Citi atkal redzami satrūkdamies pielika rokas savu dievekļu mājokļiem - rādījās visi spēki viņu rokām izzuduši esam. Vēl cits vaicāja fon Vrangela kgm, kā būšot ar viņa zirgiem, kad «mājas kungs» tapis izdeldēts. Arī kāds šo &127;aužu pulkā esot teicis, ka viņš tikai tad būšot sava «mājas kunga» mitekli izpostīt, ja es viņam apsolītos bīstamo zaudējumu atlīdzināt. Pēc izcirstiem krūmiem, noveltiem akmeņiem, izlīda no daudzām ziedojamām vietām krupji, patiesīgie tumsības simboli, kas kopš sirmiem pagānu laikiem šeit savu nejaucību bija piekopuši.