3. A. Lerchis-Puškaitis, V, 117, 42, 1.

Agrāk bijuši visādi māju gari, kuŗiem ziedots. Tā Kalsnavas Tutenu mājā bijis bišu strops, kurā mājinieki vienā gabalā nesuši gariem, it īpaši, ja kautko tai gadā pirmo reizi baudījuši, citādi tūliņ mājā notikusi kāda liksta. Bet jaunākos laikos viens Tutenu saimnieks gribējis no māju gariem vaļā tikt. Nogājis uz Jēkabmiestu un saaicinājis septiņus mācītājus nākt viņu atsvabināt. Mācītāji aiznesuši bišu stropu uz lauku un sadedzinājuši smalki. Bet dedzinātāji nebijuši ne labi aizgājuši, kad mājas gari kājās un neliek miera nekur. Skrējis atkal padomu prasīt. Tagad mācītāji sacījuši: «Veselu gadu viņi neliksies mierā. Drīzi Tutenos redzēsit tos par lāčiem, drīzi par vilkiem, drīzi arī par gaiļiem; bet neaiztieciet viņus no Dieva puses un nerunājiet  vārdiņa ar tiem, gan tad apniks un paši aizvilksies.»

Kā mācītāji teikuši, tā arī noticis: pēc gada nerādījies ne šāds, ne tāds Tutenos vairs.

Arī Lauteru Rutuļos agrāk ziedojuši. It īpaši Jurģu rītā neviens nedrīkstējis ne piecelties, ne arī svešs mājās ienākt, kamēr saimnieks ar saimnieci agrumā nebija nokāvuši melnu gaili un asinis ietecinājuši zirgu silēs. Gaiļa iekšas pabāzuši zem nosūnējuša akmens turpat pie kūtim, un pašu gaili ienesuši namā cept, vai vārīt. Kad tas viss bijis padarīts, tad saimnieks cēlis mājiniekus augšā.

Bet vienreiz Jurģu rītā atkūlies jau iepriekš šī darba, kaimiņš, aicinādams saimnieku līdz braukt uz Ļaudonas tirgu. Saimnieks tūliņ jau domājis: labi nebūs, bet neko neteicis. Un re, līdz ko aizbraukuši, tūliņ divi zirgi kūtī nomaukušies un prom uz mežu. Izmeklējušies to visu dienu: nekur un nekur atrast. Arī pašam saimniekam tirgū labi nevedies; un vēl mājā braucot pret Bērzaunes kapiem nezinājis, ko iesākt: visvisādi ķēmi stājušies ceļā, biedinādami tīri uz postu. Cits nekas neatlicies -iegriezies Bērzaunes krogā pārgulēt. Par laimi tad no rīta pārradies gan sveiks mājā un atradis beidzot arī vēl savus zirgus.

Tāpat Jurģu dienā nedrīkstējuši tādi no mājas iziet, kas nevadājušies.

Reiz kāda sieva, kas pie tā paša saimnieka uz otru gadu palikusi, tīšām gājusi uz kaimiņiem paciemoties.

Bet necik ilgi, atskrien vīru pakal: govs esot pie beigām slima! Nu, zināms, poš mājā. Pārskrien - govs tūliņ vesela.