4. Krēsliņu Jānis, «Latviešu teikas iz Malienas.» LP, Vll, I, 354, 2.

Zemes dieviņi piemita alās, zem lieliem akmeņiem, kokos, kalnos un pieņēma labprāt upurus, ko cilvēku bērni tiem atnesa. Upuŗu nesējus tie apsvētīja ar visām zemes mantām, pildīja klētis un tīnes, lika padoties kumeliņiem, gotiņām, aitiņām. Ļautiņi to zināja un tēvs bērniem un saimnieki saimei cieši piekodināja no visa pirmā, no pirmiem augļiem, no pirmā viruma dot dieviņiem savu daļu. Ja kāds, kas agrāk dieviņus baŗojis, vēlāk no šā darba atrāvās, tad dieviņi palika dusmīgi. Viņi tādiem atrāva savu svētību un dažu reizi vēl uzsūtīja kādu nelaimi. Kas nespēja vienumēr dieviņus baŗot, tam bija labāk, ka nemaz neiesāka. Ļaudis pagastā pārzināja it labi, kuri mājas tēvi dieviņus baro, kaut gan paši baŗotāji to nekad neizpauda, bet nesa upuŗus slepen.