6. J. Sproģis no savas mātes, tā atkal šo pasaku noklausījusies no viena zemnieka no Odzienas pagasta Brīvzemnieka «Sborņik», 85, 65. LP, VII, 11. 326, 3.

Odzienas pagastā, Vidzemē, Salaču mājā dzīvojis vecs saimnieks, tam bijis mājas gars. Tādā piebūvētā namiņā viņam stāvējusi pelnu čupiņa ar siena kaudzīti. Šinī vietā mājas meitām jau no senlaikiem, tiklīdz veļu mazgājušas, bijis jāizber sārma pelni, jo citur neļāvis saimnieks bārstīt. Ja mājiniekiem gadījies pirmo reizi kādu jaunu ēdienu baudīt jeb kādu jaunu darbu sākt, tad, skat, vecais ātrāki nevienam nevēlējis aiztikt, iekāms nebijis ieskrējis namiņā ar ēdienu jeb dzērienu, kas vien tas labākais, un nebijis nometis jeb nolējis uz kaudzīti mājas garam.

Bet pēc kāda laika vecais saimnieks nomiris. Viņa meita taisījusies precēties. Un te nu viņas brūtgāns, nākamais mājas saimnieks, kāzu dienā iegājis ar saviem panāksniekiem namiņā, kur mājas gars godināts, piegājis pie pelnu čupas, uzminis ar kāju čupai un sacījis: «Še tev, Salaču mājas gars! Še tev, Salaču mājas gars! Gaidi, gaidi, lai arī es tevi godinātu!» Bet, raugi, otrā dienā jeb arī drusku vēlāk, jaunajam saimniekam sākusi kāja sāpēt. Brēcis un vaidējis tā, ka nemaz jēgas. Gan izbraukušies pie pūtējiem, bet tās raizes! Neviens pats kājas izdziedināt! Tad laudis parunājuši, ka jaunajam saimniekam kājas tādēļ sāpējušas, ka mājas gars atriebies apvainojuma dēļ.