7. J. Sproģis Koknesē, Brīvzemnieka «Sborņik», 82, 68. LP, V I I, I I, 329, 11.

Vienai saimniecei mājā bija mājas gars; viņa godināja to. Reiz saimniecei pārveda vedeklu. Nu vīra māte izvadā, kā jau arvienu mēdz darīt, vedeklu viscaur pa māju, ierādīdama tai jauno iedzīvi. Beidzot abas iegāja ir kukņā. «Nu es tev, vedekliņa,» saimniece iesakās, «parādīšu, kā uguns ietaisāma zem katla.» Vedekla tūliņ salauza skalus, iededzināja uguni un palika zem katla. Bet vīra māte saka: «Ne, ne, tā ne, vedekliņa, padod, es likšu!» Viņa paņem uguni, pagrūž zem katla, mācīdama vedeklu: «Skaties, skaties, vedekliņa, kā uguns ietaisāma!» Ilgi viņa tur darbojās ar uguni un piepēži piegrūda degošu skalu vedeklai pie matiem. : «Vai Dieviņ, vai Dieviņ!» iesaucās vedekla, saķerdama savus matus, «mani mati sadegs!» Bet vīra māte mierina: «Neraudi, neraudi, vedekliņa, tas tā netīši notikās!» Tomēr vecā saimniece, vīra māte, to tīši bija padarījusi, lai mājas gars saostu un iepazītos ar jaunās saimnieces smaku.