12. H. Skujiņa no 60 g. v. Pētera Turķa Smiltenē.

Vijciemiešos vienā mājā bīsi veca sagūlusi klētīna, kur saimnieks Dievīnu ēdināš un tāpē ar šo citi cilvēki iesaukāši par Dieva klētīnu. Vecais saimnieks nomiris un novēlēš māju dēlam. Bet dēls ne kau(t)kā nezināš, ka tēvs klētīnā Dievīnu ēdināš. Jaunam saimniekam klētīna nepatikusies un šis reiz vēlēš kalpam, lei jaucot klētīnu no. Kalps ar uzrausies uz jumta un sācis kārnīt salmus no. Bet kā sācis kārnīt salmus, tā palīcis traks. Tā ar toreiz klētīnas nenojaukuši. Jaunais saimnieks nodzīvāš savas dienas, ka nomiris, tā māju novēlēš savam dēlam un klētīna vēl tāpatās stāvējusi. Nu jaunais saimnieks akal reiz sagūdrēš, ka jāārdot klētīna no: ko tāds putnu baideklis acu priekšā stāvot? Saimnieks stellēš puisi, lei jaucot klētīnu no. Puisis ar nekā ļauna nedomādams, ķēries klā un kā ķēries, tā ar palicis traks. Nu saimnieks ar manīš, ka labi ar to klētīnu nav un šā mūžu šī nostāvējusi tāpatās nenojaukta. Bet ka tas saimnieks nomiris, ta akal māju novēlēš dēlam un klētīna vē tāpatās stāvēsi nenojaukta. Nu jaunais saimnieks licis puišam vienu dienu, lei jaucot veco klētīnu no. Puisis ar sācis jaukt un ar palicis traks. Nu saimnieks vais nevienam nevēlēš, lei jaucot klētīnu no. Nu es vais nezinu, vai vē tā klētīna ir, vai vais nav.