17. G. Jānis no K. Kuplā Vatrānē. Etn. 1892, Il, 160, LP, VIl, Il, 325, 1.

Vecais Kažaunieku mājas saimnieks agrāk esot barojis gariņus. Lielos svētkos no ēdiena agrāki nevienam nebijis brīv ēst, kamēr pats saimnieks pabarojis gariņus: nosmērējis katla kāsi, uzlicis ēdamo uz rijas augšas, uz pirts krāsns un vēl kur nebūt. Vēlāk, citu samācīts, Kažaunieks šādu māžļošanos atmetis, bet tad velni sākuši viņu mocīt. Tā vienreiz, no muižas uz māju nākot, pie Rumbas kalna viņu sastapis velns un vedinājis lauzties. No laušanās Kažaunieks atkratījies, teikdams, ka esot slims. Tad velns, ne vārda nesacīdams, gājis viņam līdz. Kaužaunieks, ceļu labi zinādams, neko nebaidījies un gājis vien tālāk; bet ceļš izlicies ļoti gaŗš, tā kā mājas nemaz nevarējis sagaidīt. Tā Kažaunieks gājis visu nakti, kamēr no rīta saulei lecot, viņam it kā acis atvērušās: neredzējis vairs neviena velna ne ceļa un pats atradies Ezerpurvā. Šis purvs no Rumbas kalna ir labi tālu un uz viņu ejot ir jāiet pa vagām un grāvjiem; bet Kažaunieks no visa tā nekā nemanījis, tikai gājis vien ar velnu pa līdzenu ceļu, kamēr uz reizi atradies purvā. Kad minētais Kažaunieks nomiris, tad riju, kuŗā viņš dzīvojis, kā velna perekli, pērkons nospēris un no tā laika Kažauniekos vairs velni nerādoties.

Piezīme. Te Mājas kungs jau ir samaisīts ar pūķi un velnu. P. Š.