21. Juris Upītis Gatartā. Zin. Kom. kr. LP, VIl, II, 327, 4

Reiz no nama (kukņas) jumta stūra aiz vecuma bija nokritušas dažas lubas. Kalpone salasījusi lubas un palikusi apakš uguns. Bet tiklīdz lubas degušas, tūdaļ kalponei pa galvas virsu viens sācis ratiski griezties: Dieviņš žņaudzis nost. Te ieskrē jusi pati saimniece, vaicādama. vai šī neesot tām lubām aiztikusi. Teikusi, ka dažas esot ielikusi ugunī. Tad saimniece pagrābusi sadedzināto lubu pelnus, iedevusi ar ūdeni iedzert kalponei un tūdaļ palikusi vesela; bet pats nams vēlāk taču bojā aizgājis. Kad nu bijis bojā aizgājis, tad no nama krāsmatas (drupām) ne viens nedrīkstējis ne pat zālītes noplūkt, citādi mocīdamies miris. nost.