34. Krēsliņu Jānis Alsviķu pagastā. «Latv. teikas iz Malienas». LP, VIl, I, 354, 3.

Vienudien Visukoka ciema (Alsviķu pag.) piecu saimnieku gani sadzina lopus Mellupes malā. Piecas ganu meitenes sanāca pie upuru akmeņa un apsēdās launagu ēst. Kad bija paēdušas, tad viena meitene sacīja: «Barosim arī mēs dieviņus, dosim viņiem launaga atliekas!» Citas meitenes bija mierā un viņas visas piecas sabēra launaga atliekas akmeņa dobumā, sacīdamas: «Ēdat, dieviņi, kas mums, tas jums!» Otru dienu pie akmeņa nonākdamas, meitenes redzēja, ka dieviņi visu, vakar pamesto barību pa nakti bija apēduši. Viņas arī šodien deva dieviņiem ikkuŗa savu daļu un tā tas gāja cauru vasaru. Bet tad nāca ziema, meitenes vairs ganos negāja un nevarēja dieviņiem ziedot. Bet meitenēm nebija miera, kad dieviņi palika bez upuŗiem. Viņas visas sarunājās un, paņēmušas ēdamo, aizgāja pie upura akmeņa. Bet sniegs un ledus bija piepildījis upura akmeņa dobumu, tālab meitenes nosprieda ziedojumu parakt zem akmeņa. Viņas raka un strādāja, bet sniegs bija visai dziļš un zeme sasalusi. Meitenes nepaspēja gariņiem parasto upuri dot un gāja bēdīgas mājā. Mājā pārnākot viņas visas piecas bija prātā jukušas; dieviņ: dusmodamies, ka nedabūja savu daļu, tām uzsūtīja trakuma slimību. Viņas dienu un nakti cita nerunāja un cita negribēja, kā iet pie lielā akmeņa dieviņiem upurēt. Tikko kāda no viņām tapa svabada, tā tūliņ skrēja ārā, salā, pa lauku, saukdama: «Mums jāiet pie dieviņiem, mums jāiet pie dieviņiem!» Meitenes, laikam, savu mūžu nebūtu ārstējamas, ja Pērkona ciema vecā, ļoti gudrā sieva, nebūtu drīzumā ataicināta meitenes glābt. Tikai ar lieliem upuŗiem, ar sviestu, pienu, gaļu un citām lietām viņa dieviņus apmierināja un meitenes izpestīja. No tā laika vairs nedz gani, nedz pieguļnieki nekad neiet pie upura akmeņa launagu turēt.