35. A. S. J. Veļķos. Balss. 1888. g. nr. 19. LP, VIl, I, 356, 9

Veļķu pagastā, netālu no Jaun-Piebalgas robežām, C. saimnieka zemē ir vareni liels akmens: vienu asi augstumā, divi asis, divi pēdas platumā, trīs asis, divi pēdas garumā. Vectēvi stāsta, ka viņš senāk bijis trīsreiz tik augsts: tagad laikam sagrimis. Pret dienvidiem akmenim ir līkums, kuŗā atrodas uz zemi gulošs akmens galdiņš: asi garumā, divi pēdas platumā. Galdiņam līdzās ir trepes pieciem pakāpieniem, pa kuriem var uzkāpt akmeņa virsgalā. Virsgalā akmenim ir bļodai līdzīgs dobulis. Netālu no šā akmens ir bijis bērzs, ko nocērtot iznācis divi asis malkas, četri vezumi žagaru. Vectēvi stāsta, ka ļaudis gājuši uz akmeni un uz bērzu dievus pielūgt. Viņi locījuši ceļus uz akmens galdiņa, piedauzīdami pieres pie paša akmens. Kad beiguši lūgt, tad katrs gājis pa rindai bučot bērzu, domādami, ka dievi dzīvojot bērza kuplumos un uzlūkojot katru lūdzēju. Arī ēdienus ļaudis likuši akmens dobulī. Starp akmeni un galdiņu ir bijusi sprīdi plata sprauga, kas ievilkusies dziļi zemē. Spraugā metuši naudu, ticēdami, ka tur dievi esot nolikuši vareni lielu mucu un ka tad, kad muca būšot pilna ar naudu, šo grēki būšot piedoti. Kad nu beidzot muca bijusi pilna, tad plaisa aizbirusi. Daži vectēvi dauza no šā akmeņa kramus.