40. A. Zilumkalns no Edas Malzates Bērzaunes Siliņos. Zin. Kom kr. LP, VlI, I, 323, 113.

Viens vecītis ieracis zemē neaugstu stuburu, tik augsta, ka viegli var uzlēkt un nolēkt. Kad viņš nu gribējis Dieviņu lūgt, tad lēcis vienmēr no stubura augšā, zemē. Nolēcis vienreiz -teicis: «Tas, Dieviņ, tev!» Nolēcis otrreiz -- teicis: «Tas ,Dieviņ, man!» Tamēr lēcis, kamēr nokusis.

Reiz gadījies vienam mācītājam gaŗām braukt. Tas redzējis šo lēkājam. vaicājis, ko te darot. Vecītis atbildējis, ka Dieviņu lūdzot. Mācītājs brīnījies, kas tā par Dieva lūgšana esot, šis iemācīšot vieglāki lūgt. Labi, vecītis mierā. Nu mācītājs iemācījis viņam tēva reizi un tad atkal aizbraucis. Līdz aizbraucis tā arī šam aizmirsies mācītāja. lūgšana, un ļoti žēl palikumu, ka tik vieglu Dieva lūgšanu vairs nemāk. Neko darīt, sagudrojis: skries mācītājam pakaļ. Bet lai varētu panākt, skrējis taisni ezeram pāri un - brīnumi, tavi brīnumi! - pārskrējis sausām kājām ezeram pāri - aizticis mācītājam priekšā. Aizskrējis priekšā, lūdzis, lai mācot otrreiz viegli Dievu pielūgt, esot aizmirsis. Mācītājs iemācījis otrreiz tēva reizi. Bet kad nu gājis uz mājām pār ezeru, nevarējis vairs pa ūdens virsu staigāt grimis dibenā.