41. M. E. Bērziņš Umurgā. LP, VIl, I, 346, 16.

Pie kādas zemnieka mājas audzis vecs ozols. Saimniekam bijusi vajadzīga ozolu malka. Tas puišiem pavēlējis veco ozolu nocirst. Puiši iztrin cirvjus un taisās cirst. Te pienāk vecs vīriņš: lai necērtot! Kuŗš pirmais ozolam iecirtīšot, tas sajukšot prātā: Puiši necērt. Tad saimnieks par šādu vecīša valodu apskaities un sācis pats cirst ozolu. Cirtis, cirtis, ozols arī gāzies, bet saimnieks pazaudējis prātu. Neviens nevarējis izdziedināt ārprātīgo. Vecītis bijis Dieviņš.

Piezīme. Tālāku A. Lerchis ir ņēmis divas teikas no 1891. g. D. L. etn. pielikuma. Teikas uzrakstījis J. Siķēns Vecumniekos. Bet tā kā tur ir runa par bulbulu putniem, kas pārvērš cilvēkus ;par akmeņiem, tad tās ziņas ir ņemtas no «Tūkstoš un vienas nakts». Skat. Ievads, 131. 1. p. P. Š.