44. Ludvigs Cepurītis Ezerē.

Uz robežas starp Doktu Danifelda un Ezernieku Barana mājām atrodas vecs ozols, ko sauc par Robežozolu.

Agrāk šis ozols bijis ļoti ievērojams. Kur tagad paceļas smalkas birstalas un ciemati ar kupliem zaļojošiem laukiem, tur agrāk bijis svētais mežs. Šajā mežā nedrīkstējis neviens ne kokus cirst, ne medīt, ne arī lasīt nokritušus zarus vai lapas. Robežozols stāvējis pašā meža vidū. Zem viņa zariem esot stāvējuši kādi tēli un tur esot laudis nesuši upuŗus un zīlējuši nākamās lietas.

Vēlāk, kad uznākuši kaŗa laiki un pie latviešiem sākuši mācīt kristīgo ticību, ienaidnieki svēto mežu sākuši cirst. Pērkons par to tā sadusmojies, ka iespēris ozolā. Arī vēlāk pērkons vairāk reizes iespēris ozolā, līdz pēdīgi arī galotne nolūzusi, un palicis tikai stumbrs ar dažiem zariem, kuri pa vasaru vēl zaļo un dod paēnu nogurušajiem strādniekiem.