57. Bāriņš Meņģelē. Balss, 1887. g., nr. 16. LP, VIl, I, 338, 2.

No Meņģeles vienu versti uz vakara pusi G. mājas robežās, Ogres līcī ir mazs, apaļš kalniņš, ko nosauc par Dieva kalniņu. Vienā pusē kalniņam ir pussatrupējis ozola celms. Kad tagadējā G. mājas saimnieka vectēva tēvs dzīvojis G. mājā par saimnieku, tad minētais ozols bijis ļoti kupls. Pie šā ozola mājas saimnieks ziedojis dieviem no katra ēdiena. Pirms no tā ēdiena neviens nedrīkstējis baudīt. Reizi gadījies, ka pašam večam nebijis laika dievus apmeklēt un tāpēc ziedojamo darbu uzticējis vienam kalpam. Kalps paņēmis dieviem nolemto virumu un sācis iet uz ozolu. Ejot viņam tā iekārojies ēst, ka izēdis virumu; pie ozola viņš nolicis tikai piegānītu trauku. Tādu nicinājumu dievi nevarējuši paciest. Tai pašā dienā tie ozolu nolauzuši, ar pērkonam līdzīgu troksni tas nogāzies. Bet pašā tai brīdī saimniekam nosprādzis labākais zirgs un kalps tūliņ palicis neredzīgs.